Viduslaiku arhitektūra Livonijā

Kas ir Livonija?

Vēsturiskā Livonija ietvēra mūsdienu Igaunijas un Latvijas valstu teritoriju. Tā Eiropā laika posmā no 13. gadsimta līdz 16. gadsimta vidum bija unikāls kristiešu valstukopums. Teritorijas iekarošanu, kristianizāciju un feodalizāciju kopš 12. gs. 80. gadiem veica ziemeļvācu un dāņu izcelsmes kristīgie krustneši. Tādējādi izveidojās garīgu valdījumu sakopojums, kurā lielākais bija Vācu ordeņa Livonijas atzars (līdz 1237. gadam Zobenbrāļu ordenis). Tajā bez tam ietilpa četru Livonijas bīskapu teritoriju grupa ar visietekmīgāko Rīgas arhibīskapiju priekšgalā un Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijām. Īpaša loma kā zemes lielākajai pilsētai bija Rīgai, kas brīžiem pastāvēja kā salīdzinoši neatkarīga pilsētvalsts, tomēr vēlāk nonāca Vācu ordeņa pakļautībā. Vara Livonijā gandrīz pilnībā atradās vācu bruņinieku, dižciltīgo, garīdznieku vai pilsoņu rokās, kas bija arī aizsargbūvju un sakrālo celtņu pasūtītāji.

Ziemeļlivoniju 1219. gadā iekaroja Dānija. Saskaņā ar leģendu, uzvaru kaujā pie Lindanises veicināja dāņu karaspēkam Dieva piešķirtais Danebroga karogs, kas ir dāņu nacionālā mīta galvenā sastāvdaļa.

Dāņi valdīja līdz 1346. gadam, bet pēc 1343. gada igauņu sacelšanās viņi zemi pārdeva Vācu ordenim. Lielāko daļu Livonijas lauku iedzīvotāju veidoja vietējie igauņi, latgaļi, lībieši, kurši un zemgaļi, kuru juridiskais statuss bija stingri ierobežots.

Livonija beidza pastāvēt 1558. gadā, sākoties karam ar Krieviju. Ar zemeskungu un kārtu lēmumiem Livonijas ziemeļu daļa 1561. gadā nonāca zviedru un dienvidu reģioni – poļu rokās. Raugoties no Eiropas skatu punkta, Livonija veidoja robežzonu ar pareizticīgo Krievzemi, kur sadūrās rietumu un austrumu kristietība. Tā bija dažādu politisko sistēmu robeža, kas kā Eiropas Savienības ārējā robeža pastāv līdz pat mūsdienām. Arhitektūrā šo robežsituāciju uzskatāmi simbolizē divu draudīgu piļu – Narvas un Ivangorodas – uzcelšana iepretim vienu otrai, radot skatu, kura iespaidīgums arvien vēl nav zudis.

1. Att. “Livonija viduslaikos”: Ronald Preuss, 2009, Wikimedia, CC BY-SA 2.5

Viduslaiku arhitektūra Livonijā

Livonijas pastāvēšanas laikā šajā reģionā radās zīmīga un daudzveidīga arhitektūras ainava, kurā atspoguļojās rietumu kristietības austrumu pierobežas reģiona īpatnības. Viduslaikos tika uzceltas pilis, baznīcas, mazas un lielas pilsētas, kuru sākotnējie paraugi tika pārņemti no dažādiem, galvenokārt vācu, reģioniem. Īpaši izceļas saistība ar Vestfālenes, Saksijas, Lībekas / Meklenburgas reģiona un Vācu ordeņa zemes Prūsijas arhitektūru. Ir zināms, ka 14. un 15. gadsimtā Livonijā darbojās vairāki būvmeistari no citām Baltijas jūras reģiona Hanzas pilsētām, piemēram, Rostokas. Tas liecina par Hanzas lielo ietekmi uz apmaiņas procesiem arhitektūras jomā. Tāpat 13. gadsimtā būtiska starpniecības loma būvmākslas formu un tehnoloģiju nodošanā bija Gotlandes salai. Laika gaitā Livonijā izveidojās tai tipiskas celtniecības tradīcijas, kas arhitektūrai piešķīra specifisku raksturu.

Ārkārtīgi svarīga loma Livonijā bija aizsardzības arhitektūrai, jo bruņoti konflikti notika regulāri gan sakarā ar zemes kristianizēšanā izvērsto t.s. zobena misiju, gan atrašanos Krievzemes un Lietuvas teritoriju pierobežā. Visu zemi pārklāja piļu tīkls, nodrošinot dažādas – rezidences, pārvaldes, saimnieciskās apgādes un robežaizsardzības – funkcijas. Daļa no Livonijas pilīm līdzinājās klosterveidīgajām Vācu ordeņa konventa tipa pilīm Prūsijā.

Rīgas Domam, vēlās romānikas stilā celtajai arhibīskapa katedrālei un pirmajai monumentālajai ķieģeļu ēkai vairāku simtu kilometru rādiusā, bija liela nozīme agrīno baznīcu celtniecībā. Turklāt Livonijā bija arī citas katedrāles, kā arī dažas ievērojamas pilsētu baznīcas (galvenokārt Tallinā, Rīgā, Tartu) un klosteri. Līdzās monumentālajai pilsētu arhitektūrai pastāvēja ļoti vienkāršas draudžu baznīcas lauku apvidos. Starp tām tomēr ir arī izcilas augstas kvalitātes sakrālās ēkas ar bagātīgu arhitektūras skulptūru dekoru, piemēram, Sāremas salā. Attiecībā uz būvmateriāliem konstatējamas skaidras reģionālas atšķirības. Vienlaikus ar teritorijām, kur dominē ķieģeļu arhitektūra, ir vietas, kur (atkarībā no vietējam atradnēm) celtniecībā pārsvarā izmantots akmens.