Viduslaiku arhitektūra Livonijā

Viduslaiku arhitektūra Livonijā


Kas ir Livonija?

Vēsturiskā Livonija ietvēra mūsdienu Igaunijas un Latvijas valstu teritoriju. Tā Eiropā laika posmā no 13. gadsimta līdz 16. gadsimta vidum bija unikāla kristiešu valstu konfederācija. Teritorijas iekarošanu, kristianizāciju un feodalizāciju kopš 12. gs. 80. gadiem veica ziemeļvācu un dāņu izcelsmes kristīgie krustneši. Tie veidoja garīdznieku grupu, kurā lielākais bija Vācu ordeņa Livonijas atzars (līdz 1237. gadam Zobenbrāļu ordenis). Vēl konfederācijā ietilpa četras Livonijas bīskapu teritorijas (Kurzemes, Tartu un Sāmsalas-Vīkas) un to priekšgalā kā visspēcīgākā bija Rīgas arhibīskapija. Rīgai kā lielākajai pilsētai bija īpaša loma, un tā ik pa laikam pastāvēja kā salīdzinoši neatkarīga pilsēta-valsts, bet vēlāk nonāca Vācu ordeņa atkarībā. Gandrīz visas varas pozīcijas valstī ieņēma vācu bruņinieki, muižnieki, garīdznieki vai pilsoņi, kas bija arī aizsargbūvju un sakrālo celtņu pasūtītāji.

Ziemeļlivoniju 1219. gadā iekaroja Dānija, un tās nacionālā mīta galvenā sastāvdaļa ir uzvara Lindanises kaujā, kuru saskaņā ar leģendu veicināja Dānijas armijai Dieva piešķirtais Danebroga karogs. Dāņi valdīja līdz 1346. gadam, bet pēc 1343. gada igauņu sacelšanās viņi zemi pārdeva Vācu ordenim. Lielāko daļu Livonijas iedzīvotāju – laucinieku veidoja vietējie igauņi, latvieši, lībieši, kurši un zemgaļi, kuru juridiskais statuss bija stingri ierobežots.

Livonijas konfederācija beidza pastāvēt 1558. gadā, sākoties karam ar Krieviju. Ar Livonijas landtāgu lēmumiem valsts ziemeļu daļa 1561. gadā nonāca zviedru un dienvidu reģioni – poļu rokās. Raugoties no Eiropas skatu punkta, Livonija veidoja pierobežas zonu ar pareizticīgo Krieviju, kur sadūrās rietumu un austrumu kristietība. Tā bija dažādu politisko sistēmu robeža, kura kā Eiropas Savienības ārējā robeža pastāv līdz pat mūsdienām. Arhitektūrā šo robežsituāciju uzskatāmi simbolizē divu draudīgu piļu – Narvas un Ivangorodas uzcelšana pretējos upes krastos tieši iepretim vienu otrai, līdz mūsdienām radot iespaidīgu skatu.

1. Att. “Livonija viduslaikos”: Ronald Preuss, 2009, Wikimedia, CC BY-SA 2.5

Viduslaiku arhitektūra Livonijā

Livonijas konfederācijas pastāvēšanas laikā šajā reģionā radās ievērojama un daudzveidīga arhitektūras ainava, kurā atspoguļojās rietumu kristietības austrumu pierobežas reģiona īpatnības. Viduslaikos tika uzceltas pilis, baznīcas, mazas un lielas pilsētas, kuru sākotnējie paraugi ieviesās no dažādiem, galvenokārt vācu, reģioniem. Īpaši izceļas saistība ar Vestfālenes, Saksijas, Lībekas / Meklenburgas reģiona un prūšu zemju arhitektūru. 14. un 15. gadsimtā Livonijā ieradās un aktīvi darbojās vairāki būvmeistari no citām Baltijas jūras reģiona Hanzas pilsētām, piemēram, Rostokas. Tas liecina par Hanzas savienības lielo ietekmi arhitektūras jomā. Tāpat 13. gadsimtā būtiska starpnieka loma būvmākslas formu un tehnoloģiju nodošanā bija Gotlandes salai. Laika gaitā Livonijā izveidojās tipiskas celtniecības tradīcijas, kas arhitektūrai piešķīra specifisku raksturu.

Livonijā aizsardzības arhitektūrai bija ārkārtīgi liela loma, jo bruņoti konflikti notika regulāri gan sakarā ar zemes kristianizēšanā izvērsto t.s. zobena misiju, gan atrašanos Krievijas un Lietuvas pierobežas teritorijā. Visu valsti pārklāja piļu tīkls, kas nodrošināja dažādas funkcijas (valdnieku dzīvesvietas, oficiālu tikšanos telpas, saimniecisku apgādi vai robežas aizsardzību). Daļa no Livonijas pilīm bija cieši saistītas ar Vācu ordeņa Prūsijas konventu pilīm, kas pēc izveidojuma līdzinājas klosteriem.

Rīgas Domam, vēlās romānikas stilā celtajai arhibīskapa katedrālei un pirmajai monumentālajai ķieģeļu ēkai vairāku simtu kilometru rādiusā, bija liela nozīme agrīno baznīcu celtniecībā. Turklāt Livonijā bija arī citas katedrāles, dažas ievērojamas pilsētu baznīcas (galvenokārt Tallinā, Rīgā, Tartu) un klosteri. Līdzās monumentālajai pilsētu arhitektūrai pastāvēja ļoti vienkāršas draudžu baznīcas lauku apvidos. Starp tām tomēr ir arī izcilas augstas kvalitātes sakrālās ēkas ar bagātīgu arhitektūras skulptūru dekoru, piemēram, Sāremas salā. Attiecībā uz būvmateriāliem konstatējamas skaidras reģionālas atšķirības. Vienlaikus ar teritorijām, kur dominē ķieģeļu arhitektūra, citur celtniecībā pārsvarā izmantots akmens, kura šķirnes ir atkarīgas no vietējam atradnēm.